Kalendārā rakstīts - šodien esot jūnijs. Kaut kā aiz loga tas viss nepārliecinoši izskatās. Bet šoreiz ne par to.

No rīta paspēlējāmies ar kameru.

Daira.

Es pat gribētu rakstīt garu un plašu ievadu, bet ne šoreiz. Bildes no vakardienas, kad trīs reizes mēģināju dabūt fotoaparātu pie dzīvības. Beigās kaut kā šo to izdevās nofotografēt. Šodien joprojām viss tik pat skaists kā vakar. Tāds ir pavasaris.

Aprīļa sākums Vecāķos.

Šodien atklāju velosezonu. Un joprojām labākais veloceliņš ir kapos. Stundas laikā manīju 5 cilvēkus, lai gan diez vai daudzi tur varētu apgrozīties ap 7 vakarā. Gūgle spītīgi klusē par Jaunciema kapu platību. Tik daudzi jau rakti un tik daudzus vēl raks. Bet tur tāds patīkams miers. Putniņi čivina, bet citādi klusums. Vienmēr visjocīgākā sajūta ir bijusi braukājoties pa bezpiederīgo/nezināmo mirušo kapu daļu. Rindām zālē ieaugušu plāksnīšu - dažās ir iekalts vārds un uzvārds, dažas rotā īss un kodolīgs “Nezināms”, citām vēl pat nav plāksnītes, tikai numurēti kociņi. Tajā galā reti var manīt kādu krustu vai pieminekli. Un tad arī paliek visskumjāk, jo mēs taču visi kaut kad mirsim vai nu anonīmi vai ar vai bez piederīgajiem, bet jāguļ jau kaut kur tur būs. Un tādos vakaros tad liekas, ka “nē, mani lūdzams nerociet, kapos gulēt būs garlaicīgi un vientuļi, labāk sadedziniet un izkaisiet kaut kur jūrā, kur vienmēr apkārt priecīgi cilvēki, tad arī man būs priecīgāk”.

Šī gan nav mana bilde, kāds cits pacenties, lai varētu parādīt, kur īsti biju.

Tad nu sāku no kartes apakšas, kur sanāk smuks kantains stūris uz kapu vidu vērsts. Tad mazliet pa labi un taisni augšā līdz aplim pašā kartes augšmalā. Tad no turienes līdz aplim, kas pa kreisi. Tur gar sētu arī ir tie zināmie un nezināmie. Un tur arī sākas viens ļoti garš un gluds ceļš līdz aplim, kas atrodas kartes augšējā labajā stūrī.

Šis ir tas garais un gludais ceļš. Izskaidrojiet man, kāpēc kapos vajag tik labu ceļu? Taču nejau priekš manis vienas to kāds ir taisījis.

Te jau ir pagājis kāds laiciņš un esmu pie kartes labās puses apļa. Šeit gan asfalts pagaidām nevienu nav interesējis, bet ar gadiem gan jau arī tur uzklās, bet arī grants ir gluda.

Pa ceļam vēl atklāju, kur nokļūst nevajadzīgie pieminekļi un salauztās kapu apmales.

Priedes jau liecināja par vakaru.

Visu ceļu šaubījos, vai vajag fotografēt pašus kapus. Nu jau par vēlu. Man gan labāk patīk vecie kapi, kur daudz priežu un viss liekas omulīgāks. Jaunie ir pārāk klaji, laikam priedes aizņemot pārāk daudz vietas, kur varētu kādu aprakt.

Citā reizē gribētu vairāk pabraukāt pa kapu labo pusi. Tur esot ebreju un sociālās aprūpes centra “Ezerkrasti” kapi, ja pareizi atceros, arī bērnu kapi. Interesanti pieminekļus apskatīt.

Patiesībā jau skumji, bet tā ir otrā interesantākā vieta Jaunciemā uzreiz pēc ezera. Un gandrīz nekas cits mums vairs te arī nav. Ak jā, šodien atklāju, ka mēs te esam apmēram 2688. Nebiju gaidījusi, ka tik daudz.

Pie reizes arī grandiozi plāni, vismaz pārsvarā. Šovakar gan nē. Aizrakos līdz 2011. gada oktobra beigām (precīzāk - 23.oktobris). Tā kā koki vēl ne pēc kā neizskatās (kaut kāda ideja par pumpuriem gan esot, bet neko skatāmu vēl nepiedāvā), tad paskatīsimies uz to, kā bija pirms gandrīz 6 mēnešiem.

Kolektīvisma vārdā JPF nebiju viena. Bija arī Elīna (a.k.a. Māsa). Tad nu šis tas, kas pa ceļam gadījās.

Šodien beidzot sanāca gara pastaiga pa Jaunciema papīrfabriku. Mazliet gan to prieku pabojāja informācija, ka vienā no korpusiem dzīvojot bomzis, kurš var būt nedraudzīgs, tāpēc nekur īpaši dziļi neielīdām. Arī pēdas sniegā bija, izskatījās gan, ka ne šodienas, bet tomēr. Jebkurā gadījumā bija prieks, ka beidzot aizgāju. Varētu tur klīst vēl un vēl. Nākamais sarakstā - Suži.

bet nezkāpēc rokos vecajās bildēs un aizķēros pie janvāra sākuma sniega.

Turklāt šodien vēl nodega fotoaparāta lādētājs un tagad ir tāds “oh, well, what can I do…”. Nu neko jau darīt nevaru, jāmeklē jauns.

Šodien beidzot atradās piemērota diena, lai dažiem citronkokiem ļautu izvākties no komunālā poda uz privātajiem podiem. Tad nu trīs no tiem tika pie jaunām mājām, mazliet nīkstošie greipfrūts un apelsīns joprojām cīnās par izdzīvošanu vecajā podā (a.k.a. saldējuma traukā). Būs dažas bildes no procesa. Vispār joprojām pavasaris galvā un viss rozā un pūkaini.

Jaunās mājas.

Neilgi pirms pārvākšanās.

Jauno māju iekārtošanas process.

Pats mazākais nodarbojas ar pārcelšanās procesu.

Un tagad jau ir ievācies.

Vēl viens savās jaunajās mājās.

Un te visi kopā. Fonā ir arī mazliet nīkstošs bambuss.

Te jau arī kaut kas cits, kas paspējis uzziedēt.

Atļāvos vienu mazliet brīvāku pēcpusdienu. Uz JPF neaizgāju, tas citai pēcpusdienai, bet pavasari gan aizgājām apskatīt. Gumijnieki nepievīla un ledus kūst, krastā jau ūdens. Šoziem kaut kā sanāca izlaist pastaigas pa sasalušajām niedrēm, putnu līķus meklējot. Un tā es atrisināju savu mūžīgo jautājumu - kur paliek putni, kad viņi nomirst. Nē, viņi neaizlido debesīs, bet paliek sakaltuši uz pērnajām niedrēm. Bet tas tā pārāk skumji priekš pavasara. Fonā lai skan Mogwai - Take me somewhere nice.

Katru gadu ir tāds pavasaris, kad liekas, ka varu visu un viss ir iespējams. Un katru gadu no jauna pierādās, ka tā ir. Tikai vajag gribēt. Lai jums katram arī savi lielie un mazie mērķi un apņemšanās līdz ar pavasari. Un ne tikai apņemšanās, bet arī apņemšanos pildīšana. Smaidiet.

Pavasaris jau nāk un tā. Mazliet pamuļķojāmies pa dārzu. Viss gan vēl aizsnidzis un varēja sirsnīgi piebrist kājas, bet tas tā. Nekāda bildēšanās gan nebija plānota, bet tā gadās. Turklāt man būs arī greipfrūts. Tikai pirms dažām dienām iesēts, bet jau zaļš asns. Varēšu dzīvotu citrusu mežā.

Atceros, ka 9.novembris bija jocīga diena. Kaut kas par miglu un tā. Un tad arī ezeru nemaz nevarēja redzēt. Un izrādās, ka bilde pavisam piestāv šim brīdim. Kaut kas jocīgs un tā.

Citu vakaru būs saulrieta bildes. Vispār gaidu, kad beidzot būs laiks, lai paklaiņotu. Papīrfabrika taču tā sagrūs pirms vēl būšu līdz viņai tikusi.

Lemontree (Taken with instagram)

Autumn (Taken with instagram)

Varbūt būs vēl kāda bilde, nevaru izlemt. Tagad gan gulēt gribas.